Vai mikroplastmasa var veicināt svara pieaugumu?

Mikroplastmasa, BPA un citas ar plastmasu saistītas ķīmiskās vielas arvien biežāk nonāk zinātnieku uzmanības lokā, pētot to iespējamo ietekmi uz vielmaiņu, hormonālo līdzsvaru un vispārējo veselību. Lai gan lielākā daļa līdzšinējo pierādījumu iegūti laboratorijas un dzīvnieku pētījumos, zinātnieki ir vienisprātis, ka nevajadzīgas saskares ar šīm vielām mazināšana, kad tas ir iespējams, ir saprātīga pieeja. Šajā rakstā aplūkots, ko rāda pašreizējie pētījumi, kur joprojām saglabājas zinātniska nenoteiktība un ko tas nozīmē ikdienas izvēlēm.

Vasarā gribi justies vieglāk? domā ne tikai par kalorijām!

Vasarā daudzi no mums sāk domāt par ķermeni apzinātāk: vairāk kustību, vieglāks uzturs, vairāk ūdens un somā SPF. Tomēr zinātne arvien biežāk uzdod jautājumu, vai ķermeņa masa, vielmaiņa un ādas veselība ir atkarīga tikai no tā, ko apēdam un cik daudz kustamies?

Arvien vairāk tiek runāts par eksposomu (eng. exposome) – visu ārējo faktoru kopumu, ar ko organisms sastopas dzīves laikā. Tajā ietilpst ne tikai uzturs, miegs, stress un fiziskās aktivitātes, bet arī gaisa piesārņojums, pesticīdi, UV starojums, mikroplastmasa un plastmasas ražošanā izmantotās piedevas.

Tas nenozīmē, ka viens faktors pats par sevi nosaka mūsu veselību. Drīzāk pētnieki pievērš uzmanību kopējai slodzei, ko organisms saņem ilgstoši un atkārtoti. Plastmasa šajā stāstā ir kļuvusi par vienu no redzamākajām mūsdienu vides tēmām.

Mikroplastmasa un plastmasas piedevas nav viens un tas pats

Runājot par plastmasu un veselību, vienā teikumā bieži tiek minēta mikroplastmasa, BPA, ftalāti un citi savienojumi. Taču tos ir svarīgi nodalīt.

Mikroplastmasa ir ļoti sīkas plastmasas daļiņas. Tās var rasties, sadaloties lielākiem plastmasas priekšmetiem, vai arī tikt apzināti pievienotas atsevišķiem produktiem. Savukārt BPA, ftalāti, BPS, BPF un citas līdzīgas vielas nav mikroplastmasa – tās ir plastmasas ražošanā izmantotas ķīmiskās piedevas vai savienojumi, kas var būt saistīti ar iepakojumu un sadzīves produktiem.

Šis nošķīrums ir būtisks, jo daļiņas un ķīmiskās vielas organismā var darboties atšķirīgi. Tomēr reālajā dzīvē cilvēks reti saskaras ar vienu faktoru izolēti: vide, pārtika, kosmētika un iepakojums veido kopīgu ekspozīcijas fonu.

Mikroplastmasas daļiņas ir atrastas dzeramajā ūdenī, pārtikā, gaisā un cilvēku bioloģiskajos paraugos, piemēram, izkārnījumos, placentā un asinīs. Vienlaikus par šo atradumu bioloģisko nozīmi joprojām notiek diskusijas, tostarp par paraugu kontaminācijas risku un to, cik lielā mērā šādi atradumi atspoguļo reālu ietekmi uz cilvēka audiem un veselību.

Kas ir obesogēni un kāpēc tos pēta?

Ilgu laiku aptaukošanās skaidrota galvenokārt ar enerģijas bilanci: ja uzņemam vairāk kaloriju nekā patērējam, ķermeņa masa pieaug. Šis princips joprojām ir svarīgs, taču tas nav pilnīgs skaidrojums.

Pētnieki analizē arī obesogēnus – vides ķīmiskās vielas, kas eksperimentālos pētījumos saistītas ar tauku šūnu attīstības, hormonālās regulācijas un vielmaiņas procesu izmaiņām. Daļa potenciālo obesogēnu pieder pie endokrīnās sistēmas darbību ietekmējošām vielām, jo tās var mijiedarboties ar organisma hormonālajiem signāliem.

Šajā kontekstā bieži tiek pētītas plastmasas ķīmiskās piedevas, piemēram, BPA un ftalāti, kā arī daži to aizvietotāji. Laboratorijas un dzīvnieku pētījumos šīs vielas ir saistītas ar tauku šūnu veidošanās izmaiņām, lipīdu uzkrāšanos, insulīna jutības traucējumiem, leptīna regulācijas pārmaiņām un zema līmeņa iekaisuma procesiem.

Viens no mehānismiem, ko pēta, ir PPARγ signālceļš, kas iesaistīts tauku šūnu attīstībā un taukaudu vielmaiņā. Tomēr cilvēka organismā šie procesi ir daudzslāņaini, tāpēc korekti ir runāt par asociācijām un eksperimentāliem modeļiem, nevis vienkāršām cēloņsakarībām.

Ko par vielmaiņu rāda mikroplastmasas pētījumi?

Mikroplastmasa pēdējos gados arvien biežāk tiek pētīta ne tikai kā vides piesārņotājs, bet arī kā potenciāli bioloģiski aktīvs faktors, kas var ietekmēt dažādus organisma procesus.

Dzīvnieku pētījumi liecina, ka ilgstoša zemu mikroplastmasas devu iedarbība var ietekmēt vielmaiņu, tostarp zarnu mikrobiomu, aknu lipīdu metabolismu, apetītes regulāciju un tauku uzkrāšanās procesus. Piemēram, vairākos eksperimentos ar pelēm zemas polistirola mikroplastmasas devas bija saistītas ar lielāku ķermeņa masas pieaugumu, izteiktāku tauku uzkrāšanos, apetītes izmaiņām un samazinātu spontāno fizisko aktivitāti.

Savukārt augstākas devas atsevišķos eksperimentos radīja atšķirīgu – vairāk toksisku – iedarbību un bija saistītas ar ķermeņa masas samazināšanos. Tas norāda, ka mikroplastmasas iespējamā ietekme, visticamāk, nav lineāra. Rezultātus var ietekmēt daudzi faktori, tostarp daļiņu izmērs, plastmasas veids, deva, ekspozīcijas ilgums un organisma fizioloģiskais stāvoklis.

Tomēr šie rezultāti jāinterpretē piesardzīgi. Lai gan dzīvnieku modeļi norāda uz iespējamu mikroplastmasas ietekmi uz vielmaiņu, pašlaik nav pietiekamu pierādījumu, kas ļautu secināt, ka cilvēkiem mikroplastmasa tieši veicina ķermeņa masas pieaugumu vai aptaukošanās attīstību.

Mikroplastmasa kā virsma citām vielām

Vēl viens iemesls, kāpēc mikroplastmasa tiek aktīvi pētīta, ir tās spēja darboties kā virsmai, pie kuras var piesaistīties citas ķīmiskās vielas.

Vidē mikroplastmasas daļiņas var absorbēt plastmasas piedevas, pesticīdus, organiskos UV filtrus, sintētiskās smaržvielas vai citas noturīgas vielas. Tas nenozīmē, ka katra daļiņa organismā automātiski kļūst par bīstamu “transportlīdzekli”, taču kombinētā iedarbība šobrīd ir viena no svarīgākajām pētījumu tēmām toksikoloģijā.

Reālajā dzīvē tā ir daudzu mazu ekspozīciju summa – pārtika, ūdens, gaiss, iepakojums, kosmētika, mazgāšanās līdzekļi un saules aizsarglīdzekļi. Tāpēc arvien biežāk tiek runāts nevis par vienu “vainīgo”, bet par kopējās bioloģiskās slodzes samazināšanu tur, kur tas ir iespējams.

Aknas, zarnu mikrobioms un hormonālā sistēma

Vielmaiņā piedalās aknas, zarnu mikrobioms, imūnā sistēma, hormoni un signāli, kas regulē apetīti, sāta sajūtu un enerģijas izmantošanu.

Tieši šajās sistēmās tiek pētīta arī mikroplastmasas un plastmasas ķīmisko vielu iespējamā nozīme. Dzīvnieku modeļos mikroplastmasas ekspozīcija ir saistīta ar zarnu mikrobioma sastāva izmaiņām un tauku vielmaiņas pārmaiņām aknās. Atsevišķas plastmasas piedevas eksperimentālos pētījumos ir saistītas ar insulīna jutības, leptīna regulācijas un zema līmeņa iekaisuma izmaiņām.

Leptīns palīdz smadzenēm saņemt signālu par enerģijas rezervēm un sāta sajūtu. Ja šī sistēma ilgstoši darbojas traucēti, apetītes un ķermeņa masas regulācija var kļūt sarežģītāka. Līdzīga piesardzība vajadzīga arī, runājot par hormonālo un reproduktīvo veselību: dzīvnieku un laboratorijas pētījumos ftalāti un bisfenoli ir saistīti ar reproduktīvo funkciju izmaiņām, bet cilvēkiem biežāk aprakstītas asociācijas, nevis pierādīta tieša cēloņsakarība.

Kāpēc kosmētika šajā stāstā ir īpaša?

Mikroplastmasas daļiņas var būt gaisā, ūdenī un pārtikā – no tā pilnībā izvairīties nav iespējams. Taču kosmētika ir viena no retajām jomām, kur izvēle lielā mērā ir mūsu pašu rokās.

Katru dienu uz ādas uzklājam krēmus, serumus, SPF līdzekļus, dekoratīvo kosmētiku, dušas želejas, šampūnus un citus produktus. Agrāk mikroplastmasa kosmētikā biežāk asociējās ar skrubjiem, bet mūsdienās produktu sastāvos var būt arī sintētiskie polimēri, kas uzlabo tekstūru, stabilitāti, noturību vai ūdensizturību.

Ne visi sintētiskie polimēri nozīmē vienādu risku, un arī regulējums atšķiras pēc definīcijas un lietojuma. Tomēr Eiropas Savienībā apzināti pievienota mikroplastmasa dažādās produktu grupās, tostarp kosmētikā, tiek pakāpeniski ierobežota. Praktiskais jautājums ir vienkāršs: ja ādas kopšanai ir pieejamas formulas bez mikroplastmasas un nevajadzīgas sintētiskās slodzes, kāpēc neizvēlēties tās?

Vasarā šis jautājums kļūst vēl aktuālāks

Vasara maina mūsu paradumus – mēs vairāk svīstam, biežāk mazgājamies, lietojam SPF, peldamies sālsūdenī vai hlorētā baseinā, vairāk laika pavadām saulē un biežāk ņemam kosmētiku līdzi ārpus mājas.

Karstums un UV starojums var paātrināt plastmasas materiālu novecošanu un veicināt atsevišķu piedevu migrāciju no iepakojuma. Tāpēc nav ieteicams ilgstoši atstāt ūdens pudeles, SPF vai kosmētiku sakarsušā automašīnā, pludmales somā tiešā saulē vai citos karstos apstākļos.

Tas nenozīmē, ka no SPF jāatsakās. Saules aizsardzība joprojām ir būtiska, lai mazinātu UV starojuma radītos ādas bojājumus un priekšlaicīgas novecošanas pazīmes. Gudra vasaras aizsardzība ir arī cepure, saulesbrilles, viegls apģērbs, ēna un atkārtota, saprātīga SPF lietošana.

LABRAINS pieeja: mazāk liekā, vairāk ādas līdzsvaram

LABRAINS produktu izstrāde balstās idejā, ka ādas kopšanai nav jābūt pārslogotai. Ne vienmēr vairāk sastāvdaļu nozīmē labāku rezultātu; dažkārt gudrāka izvēle ir samazināt to, bez kā āda var iztikt. Tāpēc LABRAINS formulas tiek veidotas bez mikroplastmasas un ar mērķi samazināt nevajadzīgu sintētisko slodzi. Šī pieeja nav par biedēšanu vai absolūtiem solījumiem, bet par piesardzīgu, pārdomātu ikdienas izvēli.

Renovation Sculptor krēms ir viens no šīs filozofijas piemēriem. Tas koncentrējas uz ādas barjeras atbalstu, mitrināšanu un komfortu, vienlaikus izvairoties no mikroplastmasas un liekām sastāvdaļām formulā. Mēs nevaram pilnībā kontrolēt mikroplastmasu vidē, pārtikā vai ūdenī, taču kosmētika ir joma, kur izvēle ir mūsu pašu rokās.

Biežāk uzdotie jautājumi

Nē. Mikroplastmasa ir sīkas plastmasas daļiņas, savukārt BPA, ftalāti un līdzīgas vielas ir plastmasas ražošanā izmantotas ķīmiskās piedevas.
Dzīvnieku pētījumi rāda, ka zemas mikroplastmasas devas var būt saistītas ar metaboliskiem efektiem, tostarp izmaiņām zarnu mikrobiomā un tauku vielmaiņā. Cilvēkiem šādas cēloņsakarības pierādījumi vēl nav pietiekami.
Obesogēni ir vides ķīmiskās vielas, kas eksperimentālos pētījumos saistītas ar tauku šūnu attīstības, hormonālās regulācijas un vielmaiņas izmaiņām.
Karstums un UV starojums var paātrināt plastmasas novecošanos un veicināt atsevišķu piedevu migrāciju, tāpēc kosmētiku, SPF un ūdens pudeles nav ieteicams ilgstoši glabāt saulē vai sakarsušā automašīnā.
Pilnībā – diez vai. Mikroplastmasa ir sastopama vidē, ūdenī un pārtikā. Taču iespējams samazināt nevajadzīgu ekspozīciju jomās, kur izvēli izdarām paši, piemēram, kosmētikā.